Dēliņkalna dabas liegums atrodas Alūksnes rajona Jaunlaicenes un Ziemeru pagastā. Tas dibināts 1962. gadā ar nolūku saglabāt Dēliņkalna ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko vērtību (augstākais punkts Alūksnes augstienē) un reģionam raksturīgo veģetāciju. Lieguma platība – 44,7 ha. Pateicoties augstai ainaviskai vērtībai, Dēliņkalns iekļauts arī Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū. Papildus Latvijas mēroga aizsardzības statusam, Dēliņkalns ietverts arī Emerald/Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklā kā potenciālā Natura 2000 vieta: potenciāla Eiropas nozīmes aizsargājama dabas teritorija, jo Dēliņkalnā sastopami Eiropas nozīmes aizsargājami biotopi - boreālie meži. Dēliņkalnā sastopamas arī vairākas aizsargājamas augu, putnu un bezmugurkaulnieku sugas.

Plāna izstrādē piedalījās eksperti - V. Spuņģis (bezmugurkaulnieki), A. Petriņš (putni), V. Ziņģis (meža biotopi), I. Deniņa un A. Opmanis (augi un biotopi), B. Strazdiņa (kartes). Projektu vadīja I. Rove, plāna redaktore – I. Deniņa.

Plāna izstrādes gaitā precizēts lieguma robežas apraksts.

Dēliņkalna dabas aizsardzības plāns izstrādāts pieciem gadiem. Plānā sniegta vispusīga teritoriju raksturojoša informācija, analizētas dabas un sociālekonomiskās vērtības, izvirzīti teritorijas dabas aizsardzības mērķi un ieteikti apsaimniekošanas pasākumi, kas veicami, lai šīs vērtības saglabātu, uzturētu un, iespējams, arī paaugstinātu.

Dēliņkalna dabas lieguma apsaimniekošanas ilgtermiņa mērķi ir:

1. Saglabāt Dēliņkalna ģeomorfoloģisko un ģeoloģisko vērtību.
2. Saglabāt tipiskās un īpaši aizsargājamās augu, putnu un bezmugurkaulnieku sugas to dabiskās dzīves vidēs.
3. Saglabāt neskartus ES aizsargājamos un dabiska meža biotopus.
4. Iekārtot funkcionējošu un ilgtspējīgu tūrisma infrastruktūru, vienlaicīgi saglabājot un uzturot teritorijas vērtības.

Teritorijas galvenās dabas aizsardzības vērtības ir:

• boreālie meži - veci, mazskarti skujkoku meži, kuru platības visā Latvijā strauji sarūk. ES nozīmes aizsargājams biotops;
• dabiskie meža biotopi - gravu meži. Tajos atrodamas struktūras, kas raksturo vecu, dabisku un mazskartu mežu - liela diametra dobumaini koki, dažāda vecuma un sadalīšanās pakāpes kritalas, stāvoši nokaltuši koki un stumbeņi. Šajos biotopos atrastas arī divas retas gliemežu sugas jeb tā sauktās indikatorsugas (sugas, kuras norāda uz meža attīstības procesa nepārtrauktību);
• reta augu suga - zaļziedu naktsvijole;
• retas bezmugurkaulnieku sugas - cīrulīšu dižtauriņš, krokainais vārpstiņgliemezis, lielais torņgliemezis;
• retas putnu sugas - baltmuguras dzenis, trīspirkstu dzenis, melnā dzilna, pelēkā dzilna;
• ģeomorfoloģiskā un ģeoloģiskā vērtība - augstākais punkts Alūksnes augstienē ar augstu ainavisko vērtību.

Galvenie dabas vērtību apdraudošie faktori, kurus nedrīkst pieļaut, ir saimnieciskā darbība aizsargājamos meža biotopos un nekontrolēta tūristu plūsma.

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus un saglabātu teritorijas dabas vērtības, izstrādāts apsaimniekošanas pasākumu kopums: administratīvie, sugu un biotopu apsaimniekošanas un tūrisma infrastruktūras attīstības. Galvenais uzsvars liekams uz vērtīgo meža biotopu aizsardzību, ļaujot tiem dabiski attīstīties un nenoplicinoša tūrisma attīstību.

Liegumu ieteikts sadalīt divās zonās - stingrā režīma zonā, kurā iekļauti aizsargājamie meža biotopi, reto putnu un bezmugurkaulnieku atradnes un regulējamā režīma zonā. Aizliegtās un atļautās darbības uzskaitītas individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektā.

2004. gada 18. februārī ar Vides ministrijas rīkojumu Nr. 57.

Ieva Rove